Lejup pa Pededzi cauri Alūksnes rajonam 1993. gadā

Autors: Jānis Nāgelis

Alūksnes rajona lielākā upe ir Pededze. Vairāk vai mazāk pazīstama tā ir gan tiem, kas dzīvo upes tuvumā, kuru mājas un zeme ir upes krastā, gan arī attālāku vietu iedzīvotājiem. Upes līkumus, līčus un atvarus pārzina makšķernieki. Līčos agrāk bija siena pļavas tuvākas un tālākas apkārtnes saimniekiem. Upes posmi un līkumi bija labi pazīstami plostniekiem. Arī tagad, īpaši pavasaros, netrūkst kuģotāju pa Pededzi ar smailītēm, gumijas laivām (“pūšļiem”) un katamarāniem. Taču laikam tikai retais zina, kā kuru krastu, atvaru, vecupi sauc un kā nosaukums cēlies. Šī raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus – visus, kas kādreiz staigās pa Pededzes krastiem vai laivos lejup pa upi, – ar šiem vietvārdiem.

Pededzes tecējums Alūksnes novadā jeb bijušajā Alūksnes rajonā (upes līnija iezīmēta ar sarkanu). Ekrānkopija no LĢIA Karšu pārlūka https://kartes.lgia.gov.lv/karte/, skatīts 09.09.2021.

Sākusies Igaunijā, Hānjas augstienē, Pededze kā jau itin prāva upe sasniedz Latviju – aiz labā krasta pietekas Laikupes sākas Latvija. Šeit Pededze kļūst par robežupi starp Mārkalnes un Pededzes pagastiem. Savukārt Laikupe plūst pa Igaunijas un Latvijas robežu, tās labajā puse atrodas Lielā Gārša jeb vienkārši Gārša. Gāršā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā (1919–1940) no meža tika izcirstas un iekoptas 26 jaunsaimniecības. Gandrīz visas tagad pamestas, sabrukušas, nojauktas – atkal par mežu kļuvušas. Diemžēl šādu kādreizējo māju vietu ir daudz visā Pededzes turpmākajā ceļā.

Šķiet, pirmais atvars ar savu vārdu ir Mieža atvars – agrāk labi pazīstama peldvieta, dziļums. Atvara nosaukums laikam ir cēlies no mājvārda Mārkalnes pusē. Agrāk atvars esot bijis krietni dziļāks kā tagad. Un visa Pededze agrāk esot bijusi dziļāka un platāka.

Latvijā pirmā lielākā apdzīvotā vieta Pededzes ceļā ir Ponkuļi kreisajā krastā un Lejaskrogs upes labajā krastā. Pirms pašiem Ponkuļiem agrāk ir bijušas ūdensdzirnavas - Rabisa dzirnavas. Pirmā lielākā pieteka no labās puses ir Akaviņa, kura ir unikāla ar to, ka uz tādas mazas upītes vienā laikā ir bijušas četras dzirnavas – Volkovā, Puķeniekos, Upmaļos un Ietekās. Pēdējās divas – Līviņa dzirnavas Upmaļos un Sakvārņa dzirnavas Ietekās – atradās tik tuvu blakus (nepilna km attālumā), ka vienas otrām ņēma nost ūdeni – bieži ūdens bija par maz, lai abas vienlaicīgi darbotos.

Drīz pēc Akaviņas Pededzē no labās puses ietek turpat netālu purvainā mežā sākusies Sarkanīte. Pretējā krastā agrāk atradās Vecsilenieku māja. Viens no Pededzes līkumiem mājas tuvumā, šķiet, tika saukts par Priežu līkumu. No Vecsileniekiem gar Pededzi uz leju mežā ir ieplaka, staigna pļaviņa – Ašarene. Pirms Sileniekiem Pededze izmet lielu loku pa labi, ko sauc par Parka līkumu, jo tur auguši skaisti bērzi kā parkā. Sileniekos no kreisās puses Pededzē ietek Virgulica, kas arī sākas Hānjas augstienē, bet ietekas tuvumā (no Zaicevas ceļa uz leju) plūst cauri aizaugušajām Plintaukas pļavām. Sileniekos uz Virgulicas bija dzirnavas, ko vācu armija 1944. gadā atkāpjoties uzspridzināja. Kādus 100 metrus lejpus Sileniekiem ir neliela līču pļaviņa – Būverķītis.

Tālāk gar upi, starp Sileniekiem un Kursīšiem, blakus kraujam Pededzes krastam, ir Spoku graviņa. Kā jau rāda nosaukums, spoku iecienīta vieta. Citreiz tur degušas ugunis kā bumbas, citreiz atkal gājējam pilnmēness naktī balts tēls uz ceļa nostājies. Spoki gan visvairāk esot biedējuši gājējus uz balli.

Tālāk upes kreisajā krastā ir Kursīši. Kursīšu krautuve (kreisajā krastā lejpus Kursīšiem) agrāk bija vieta, no kurienes savu ceļu uz Daugavu uzsāka plosti. Reizēm plosti pludināti jau no Sileniekiem, taču tur Pededze vēl bija pārāk šaura un sekla, no turienes laisti tikai nelieli (kādus 6 metrus gari) plosti. Kursīšos tikuši pīti līdz 14 metrus gari un 4–5 metrus plati plosti. Pēc kara plostus vairs nepina.

Lejpus Kursīšiem Pededzes kreisajā krastā viena aiz otras ir šādas līču pļavas: Ozola līcis, Dovīts (ar divskani uo), Auzāji jeb Auzāja līcis, Čoburīts, Vērša līcis. Labajā krastā, Vērša līcim pretī, pie pašas upes ir Žīda dūksts, tālāk, nedaudz uz leju no Mājupes mājām, atrodas Zirga kaklis – vēl viena līču pļava. Ozola līcī kādreiz audzis ozols pašā upes krastā. Palu laikā ūdeņi to nolauzuši, bet nosaukums palicis. Ozola līcis tika saukts arī par Zaķu saliņu – vienā pavasarī palu laikā pussalas raga galā divi zaķi tur vai divas dienas notupējuši, kamēr palu ūdeņi nokritušies. Dovīts un Čoburīts vārdus dabūjuši muižas laikos: muižas meža kalpiem – Dāvim (“Dāvis” malēniski ir “Douvs”) un Čobura Dorei – tur bijušas siena pļavas. Auzājos kādreiz sētas auzas. Tolaik bieži tur bijis izbradāts, jo lāči uz turieni gājuši auzas braucīt. Vērša līcī agrāk bijis dziļš avots, kur noslīcis bullītis – buļļus agrāk par vēršiem sauca. Žīda dūksts ir vieta mežā, kur kungu laikos nosists žīds – mežu uzpircējs. Slepkavnieks bijis kāds no muižas kalpiem, laikam cerējis uz lielu naudu; žīds tieši no Bejas nācis. Bet naudas viņam klāt esot bijis ļoti maz. Tālāk prom no upes Bejas sila vidū, Mājupes–Bejas ceļa kreisajā pusē ir neliels pazeminājums, iedobe – Sidraba bļoda. Zviedru kara laikā karavadonis te pusdienu no sudraba bļodas ēdis.

Pirms Mājupes Pededzē ir garš taisns posms, kas agrāk bija arī dziļš – tas tika saukts par Mājupes atvaru. Lejpus Mājupes ir ass līkums, ko sauc par Velna ragu. Tas ir sens plostnieku nosaukums. Līkums ir ass kā rags, straume tur strauja, bija ļoti jāuzmanās, lai plostus neienes krastā un neuztaisa sastrēgumu, kā plostnieki teiktu – ļomku. Ne reizi vien visādas nelaimes te esot gadījusās, un tad plostnieki briesmīgi lādējušies. Tā vispār neesot nekāda labā vieta, jo arī gājējiem pa krastu velns ar ragiem esot rādījies un “Latvijas laikā” tajā vietā upē esot noslīcis bullis.

Posmā no Kursīšiem līdz Jurenskiem gandrīz visu māju nosaukumos, kuras kādreiz bija Pededzes malā, ir vārds “upe”. Sākot no Kursīšiem: Vidupe, Upmala, Mājupe, Mežupe, Mazupe (atrodas 400 m no upes), Līčupe, Krutupe. Šobrīd apdzīvotas ir tikai Mazupe un Krutupe, citu māju vairs nav. Šo māju tuvumā Pededzē no labās puses ietek nelielas, turpat netālu sākušās upītes: Vidupīte, Mājupīte, Krutupe. Pirms Krutupītes ietekas no kreisās puses ietek Jurensku upīte.

Starp Jurenskiem un Mālupi bija divas mājas ar nosaukumu Tiltakalns. No Bejas pagasta Tiltakalna mājas Pededzes labajā krastā pāri palikusi tikai mājasvieta. Gan agrāk, gan tagad te pāri Pededzei ir tilts. Agrāk bija koka, tagad, nedaudz augstāk – dzelzsbetona. Pededzes līkumi pirms un pēc tilta tika saukti Tiltakalna māju saimnieka vārdā – par Zimzes līkumiem. Mālupes pagasta Tiltakalns joprojām ir apdzīvots, bet tilta – Tarvu tilta – tagad vairs nav. Agrāk pavasaros, kad nogāja palu ūdeņi, tur tika uzstādīts koka tilts, kas rudenī atkal tika nojaukts. Tarvu ciema saimniekiem zeme piederēja abos Pededzes krastos, un vajadzēja nokļūt pļavās un tīrumos pretējā upes krastā. Sākoties kolhoza laikiem, šis tilts vairs lietots netiek.

Uzreiz aiz vecā Jurensku tilta Pededzes līkumā pa labi ir Čigana līcis. Šeit agrāk, savos ceļojumos dodamies, ir apmetušies čigāni. Čigana līcim pretī upes kreisajā krastā ir Krutais grāvis jeb Krutā grava – graviņa stāviem krastiem, ko veido neliela meža upīte, strauts. Gara, gandrīz taisna posma galā lejpus Mežvidu mājām, kuru tagad vairs nav, asu upes līkumu pa kreisi plostnieki ir nosaukuši par Pontaga egli. Līkumā, kur krastā stāv egle, ūdenī ir liels akmens, kuram straume nes tiešī virsū. Un, ja uznes, tad sanāk “pontags” – kultenis.

Pirms Tarvām no labās puses caur Pūņu līču pļavām Pededzē ietek Alūksne, kas sākas Alūksnes ezerā. Aiz Tiltakalna seko garš, praktiski taisns upes posms, kur kreisajā krastā atrodas Āža pakalne – lēzena Pededzes krasta nogāze, pa kuru “varēja nobraukt lejā ar zirgu” – citur apkārtnē krasts ir stāvs.

Zemāk labajā pusē ir Stilves tērce – blakus saimnieka Stilves mājām Lejiņām. Pēc “S” veida līkuma labajā pusē ir Mežniecības tērce – netālu no Mālupkalna mežniecības mājas, bet kreisajā pusē ir Vīksnas tērce – lejpus saimnieka Vīksnas mājai Aizupei. Turpat zemāk labajā pusē blakus Mālupes kapsētai ir Kapsētas tērce. Vēl zemāk labajā pusē ir Popa tērce un kreisajā pusē – Apaļā tērce un Divupriežu tērce. Popa tērce vārdu ir ieguvusi Latvijas laikā vai jau agrāk, kad krievu skolas ēkā upes krastā dzīvoja pareizticīgo pops.

Tad seko Mālupes dzirnavu dīķis un dzirnavas. Mālupes dzirnavas ir celtas ap 1850. gadu pēc barona Fītinghofa-Šēla rīkojuma. “Dzirnavu būvdarbus saņēmis toreiz labi pazīstamais ūdens spēka dzirnavu būvuzņēmējs Ērnis. (..) Ērnis savu profesiju turpina tālāk un nākošās dzirnavas uz šīs pašas upes uzceļ Sileniekos un Annas muižā, un vēl citur” (Ernests Ozols, Valdis Ozols, Aleksandrs Pelēcis, Viktors Zaimiņš. Tēvu novadiņš. 1989, nepublicēts, 116. lpp.). Mālupes dzirnavas sauc arī par Baloža dzirnavām un Rābes dzirnavām to pēdējo īpašnieku vārdā. No visām kādreizējām Pededzes un tās pieteku dzirnavām Mālupes dzirnavas ir vislabāk saglabājušās un vēl pirms pāris gadiem spēja darboties.

Mālupes dzirnavu dambis 1985. gadā. Foto: Jānis Nāgelis.

Lejpus dzirnavām ir Dzirnavu sala, ko veido Dzirnavu kanāls (kas, iespējams, ir Pededzes vecā gultne) un Pededze. Kopš Latvijas laika uz salas notiek zaļumballes un sarīkojumi.

Ar dzirnavām saistīts arī nosaukums Meldera birze – mežs, kas atrodas Pededzes labajā krastā labu gabalu no dzirnavām. Agrāk Meldera birze sniegusies līdz pat Pededzei, bet, ierīkojot Birzmales, Birznieku un citas jaunsaimniecības, stipri izcirsta.

Uzreiz aiz Dzirnavu aizsprosta ir Lielā bedre un Mazā bedre – divi atvari, nedaudz zemāk arī Salas atvars. Gan šie, gan citi turpmāk pieminētie atvari laika gaitā ir stipri izmainījušies, daži aizsērējuši. Nedaudz uz augšu no Mālupes tilta ir (bija?) Akmentiņu atvars – blakus saimnieka Akmentiņa mājām Leimaņiem. Tad nāk Mālupes tilts, no tā 100 metrus uz leju ir Tilta atvars. Vēl nedaudz uz leju agrāk bija Pleša peldvieta – iecienīta mālupiešu peldvieta blakus saimnieka Pleša mājām Vārpām – balta smilts, ērta ieeja ūdenī. Peldvieta tika izpostīta pavasara plūdos ap 1972. gadu.

Apmēram 100 metrus zemāk no kreisās puses Pededzē ietek Mālupīte. Nedaudz zemāk ir Cilkas atvars un Cilkas peldvieta – tagad iecienītākā peldvieta, kas atrodas lejpus kalēja Cilkas mājām Upmalniekiem. Tālāk blakus Sozanu mājām ir Sozanu atvars. Pirms saimnieka Zāles mājas Ķieģelniekiem – bijušā muižas ķieģeļu cepļa – labajā pusē atrodas Zāles tērce un upes pagrieziena galā – Zāles atvars. Aiz tā upes taisnā posma galā blakus Sašavas mājām ir Sašavas atvars.

Pāris līkumus uz leju aiz saimnieka Zirdziņa mājām Smiltājiem ir Zirdziņu atvars. Tad upes kreisajā krastā kādus 300 metrus uz leju no Upīšu mājām atrodas Lazdu pakalne – gara lazdām noaugusi nogāze. Pie Šķiņķugāršas no labās puses Pededzē ietek Dambīte, tās ietekas vietā ir Saules kalniņš – labākā sauļošanās vieta tuvākajā apkārtnē. Pie Dambītes ietekas upes kreisajā krastā sākas pļavas – Muižas līči jeb vienkārši Līči – muižas laikos te bijušas Mālupes muižas kalpu siena pļavas. Pēc pagara taisnāka posma upes līkumā pa kreisi pie saimnieka Lakstīgalas mājām Pļavniekiem atrodas Lakstīgalu atvars.

Muižas līčiem beidzoties, seko neliels meža gabals kreisajā krastā, tad meža ielokā atrodas Buļļu pļaviņa, tur riesta laikā pulcējušies buļļi – brieži un aļņi. Aiz Buļļu pļaviņas seko Smerdelene – pļava, kur aug daudz kreimeņu, gaiļbikšu, sveķeņu, madaru, kas spēcīgi smaržo.

Smerdelenē vēl joprojām stāv Pļēguru šķūnītis, pie kura agrāk tika rīkotas “pļēguru balles”: “Tā sākās “pļēguru balles”, kas nebija nekādas ballītes danču nozīmē. “Jaunie nemiernieki” bez bārdām un gariem matiem, ar brandanu, alu un labiem uzkožamiem sapulcējās vasarās Pededzes līču visskaistākajā līkumā ar visnesmukāko iesauku – Smerdelene. Dažu sestdienas nakti “notrakoja” no rieta līdz lēktam. Pa vidu maisījās i priecīgas sievas, i vaļīgas meitenes.” (Valentīns Pelēcis. Malēnieša pasaule. 3. grāmata. Mineapole: Tilts, 1971, 83. lpp.).

Tad Pededzē no kreisās puses ietek Igrīve, kuras lejas daļā atrodas Lāča kājas pļavas. Pēc dažu apkārtnes iedzīvotāju domām, vārds Igrīve esot mūsdienu pārveidojums no vārda Īgrive ‘iegruvums, iegrime’. Igrīvei agrāk bijuši izteikti stāvi un augsti krasti, kas laika gaitā nolīdzināti. Nosaukums Lāča kāja esot cēlies šādi: lācis, bēgdams no vilku bara, uzrāpies uz malkas grēdas un atgaiņādamies sviedis vilkiem ar pagalēm. Vilki tomēr galu galā lāci nokoduši un saplēsuši. Palikusi tikai izvandīta malkas grēda un lāča ķepa uz tās.

Pie Igrīves ietekas Pededzē tās kreisajā krastā ir Kausvas kalns – garš, stiepts kā zirga skausts (kausva ‘zirga skausts’). Uz kalna pamestas stāv Igrīvītes jeb Kausvas mājas. Aiz Igrīves ietekas sākas Līviņa taisnums (Līviņš – Igrīvītes māju saimnieka uzvārds) – apmēram 600 metrus garš taisns posms. Līviņa taisnuma galā upe apmet lielu līkumu Ķeizara dārzam – lielai plašai pussalai, kurā agrāk ganīti lopi. Gans pussalas šaurākajā vietā aizlicis priekšā kārtiņas – lopi ganās un nekur projām netiek; pats varējis mierīgi sēdēt un justies kā ķeizars.

Tad Pededzē sākas Kārklu līkumi, kreisajā krastā – Lejas līči un aiz tiem tālāk krastā Dobu (izrunā ar divskani uo) sils, bet upes labajā krastā – Baltais sils. Kārklu līkumi ir posms upē, kur Pededze tek cauri pļavām, un tās krasti ir vienos kārklos. Upē ir “līkums pie līkuma, dienu laika ar plostu nobrauc un vakarā turpat esi”. Lejas līčos kādreiz bija siena pļavas gan tuvāko ciemu (Mišku, Briedinieku), gan visai attālu ciemu (Ciršņu, Ķikšu, Žērveļu) saimniekiem. Baltajā silā baltā smiltī aug tikai balta sūna, pat melleņu mētras lāga negrib augt, savukārt nosaukums Dobu sils nozīmē “dobu”  (tumšu) mežu.

Lejas līču galā Pededzē no kreisās puses ietek Vērtupīte, kuras plūdumu stipri izmainījis piecdesmitajos gados raktais Dobu sila kanāls. Kārklu līkumu lejas daļā Pededzes kreisajā krastā pretī Aizzaļiem atrodas Dzērves kakls – agrāk slaids kā dzērves kakls upes līkums, kas laika gaitā kļuvis par vecupi. Simts metrus tālāk ir stāvs nobrucis upes krasts, ko sauc par Krasiku. Krasiks atrodas ziemeļaustrumu galā tam pašam uzkalnam, kuram dienvidrietumu daļā ir Smilšu atdambe – arī stāvs nobrucis krasts, pie kura Pededze nonāk, apmetusi krietnu līkumu. Bet pa upi tālāk uz priekšu aiz Krasika pirmā pļava Pededzes labajā krastā ir Ribuža līcis (nosaukts pļavas īpašnieka uzvārdā), pie kura upes līkumā ir Annes atvars - Latvijas laikā atvarā noslīkusi Anne. Seko "S" veida līkums, kas makšķerniekiem pazīstams kā Zarnis. Un tikai tad upes kreisajā krastā ir Smilšu atdambe.

Smilšu atdambei pretējā krastā ir Dreimaņa līcis (pļava piederēja Dreimanim), aiz tā Reizmaņa stacis – brasls, sekla vieta pie Reizmaņa līča, un Reizmaņa atvars. Vēl zemāk atrodas Skudru līči jeb Ozolu līči – pļavas piederēja Skudru ciema saimniekiem brāļiem Ozoliem. Skudru līču galā ir Skudru līču taisnums – taisns posms upē. Tā galā atrodas Vepra zobs – upes līkums izliekts kā vepra zobs. Tad nāk Dzelzs vārti – vieta, kur krasti pienāk tuvāk viens otram, straume kļūst spēcīgāka un upe met arī līkumu – plostus dzenot, bija vajadzīga pieredze un izveicība, lai sekmīgi tiktu cauri šiem vārtiem. Agrāk tur atsedzās dolomīti, tagad kopš Annas dambis ir ievērojami pacēlis ūdens līmeni, no dolomītiem un agrākās ātrās straumes vairs nav ne vēsts. Pēc Skudru līčiem labu gabalu Pededzes krastos nav pļavu, tad viena pēc otras katrā nākošajā upes līkumā nāk līču pļavas: Briežu druvas, Remeņu līcis un Miezāji. Šķiet, ka Remeņu līcī kādreiz augušas tiešām ļoti lielas zemenes. Tālāk līdz pat Annas dambim gan labajā, gan kreisajā pusē ir tikai mežs, purvaino mežu labajā pusē sauc par Rieksta puru. Pēc vairākiem upes līkumiem 180 grādu līkumā pa labi ir Melnais atvars, un pēc brīža labajā pusē Pūda tiece – vecupe.

Un tad klāt ir Jaunanna jeb, kā to agrāk sauca, Vārna ar Annas dzirnavu dambi un Ievednes ieteku pirms tā. Ievednē, savukārt, turpat Jaunannas robežās, no kreisās puses ietek Svarīte. Un no Annas dambja puskilometru uz leju Pededzē no labās puses ietek Paparze jeb Paparde. No šīs vietas līdz Alūksnes rajona robežai paliek kādi seši kilometri pa upi, kuros Pededzes plūdums ir vienmērīgs ar maz līkumiem. Ar Guldupītes ieteku no labās puses sākas Gulbenes rajons.

Folkloras materiālos ir atzīmēts, ka kaut kur Mālupes apkārtnē esot Kunga līči – Beķene, Kristīne un Salmene. Tur ūdens esot bijis tik tīrs, ka pat kungi varējuši iet peldēties. Diemžēl šodien šādus nosaukumus neviens vairs nav dzirdējis un par tiem nekas nav zināms.